Paša sarakstīto dziesmu ar šiem vārdiem piektdienas vakarā Liepājas teātra skatuves izpildīja Raiņa 6. vidusskolas absolvents Tomass Kleins. Kopā ar viņu dziedāja skolas koris un daudzi zāle sēdošie: Raiņa 6. vidusskolas visu paaudžu skolotāji un absolventi. Iemesls kopā sanākšanai ļoti nopietns – skolas 90. jubileja.

Laikiem cauri ejot, tā vairākkārt mainījusi gan savu nosaukumu, gan atrašanās vietu, bet kopš 1965. gada skolas ēka nesatricināmi stāv Ganību ielā 106. Kā jau pienākas tik svarīgā jubilejas reizē, par koncerta un sumināšanas vietu bija izvēlēts Liepājas teātris. Jau labu laiku pirms sākuma foajē pulcejās skolotaji un absolventi. Atnākušajtem piedāvāja glāzī šampanieša, bet arī bez tās sarunas vedās gana raiti. Ieraugot cilvēkus, kuri, kā šķita, jau pagaisuši no atmiņas, secinājums priecīgs, “Viņš arī mācījies manā skolā!” Satiekot uz teātri atnākušos klasesbiedrus, secinājumi nemainīgi, “Prieks jūs satikt! Bet… cik ātri iet laiks!”

Mana uz teātri atnākusī “klase” veiksmigi satilpa viena ložā. Bijām seši. Sākās svētku sarīkojums. Man negribas teikt koncerts tā klasiskajā izpratnē, jo, ja esi aizgājis uz koncertu, tad neatliek nekas cits, kā sedēt ņemt (vai neņemt) pretim visu to, ko tev no skatuves dod. Ar gudru prātu šī sarīkojuma scenārija autore Igeta Gaiķe visu uz skatuves notiekošo bija veidojusi kā sadarbību ar zāli. Jo galu galā neviens no atnākuŠajiem nebija teātrī nejauši ieklīdis. Mūs visus vienoja saistība ar 6. skolu.

Vakaru aizrautīgi un vienlaikus mīļi vadīja Igeta Gaiķe kopā ar skolas absolventi, pazīstamo TV seju un psihoterapeiti Ainu Poišu. Kā vieni no pirmajiern uzstājās grupas “Musiqq” dalibnieki Emīls Balceris un mūsējais (šo vārdu turpmāk lietošu vārda absolvents vietā, kas, manuprāt, skan visai vēsi un stīvi!) Marats Ogļezņevs. Izrādās, vinš ar savu balsi savulaik esot atzīts par nepiemērotu skolas korim…

Pavisam neplānoti sanāca tā, ka skolas direktors Kārlis Strautiņš aicinot pastāstīt atmiņas par skolu, mikrofonu iedeva zālē sedošajam mūsējam Adrianam Dāvim, kurš ir uzņēmuma “Latvijas gāze” vaditājs. Viņš gadprātīgi, publiski un ne bez zināma lepnuma atzina, ka skolā savulaik bijis pats labākais kategorijā “Grūti audzināmais”.

Tad nāca kārta skolotāju godināšanai. Direktors Karlis Strautinš, “Zelta pulksteni katram līdzekļu trūkuma diemžēl nevararn piešķirt, tādēļ došu “Zelta diplomu”…” Tā bija uz zelta krāsas papīra uzrakstīta pateicība, kuru saņēma tādi Raiņa 6. vidusskolas “Zelta fonda” skolotāji kā Diāna Indra Sedula, Ruta Pomerance, Imants Kurvins, Inta Tanberga un vēl vairāki citi. Sēdēju un domāju par to, ka ne tikai šie, godinātie, bet arī visi citi skolotāji savu dzīvi dzivo un savu darbu ik dienas dara, pat necerot uz “zelta pulksteni”, jo labi apzinās savu vietu, laiku un saņemamās atzinības griestus.

Emocionāls un saviļņojošs brīdis bija mūžībā aizgājušo skolotāju godināšana. Starp viņiem arī mans fizikas skolotājs Elmars Krauze. Zālē sēdošie piecēlās kājās.

Turpinājums skanēja jau uz priecīgākas nots ar skolas kori, vokālo ansambli un mūsējiem – Tomasu Kleinu un dziedošo mūziķi Udrīti. Vēl zāli ar savu talantu sastindzināja (vislabakajā nozīmē!) musējais Aivars Hermanis, bet ar nostaļģisku šarmu apbūra 6. vidusskolas vokāli instrumentālā grupa “Senči”, kuru pirms vairāk nekā četrdesmit gadiem vadīja Jānis Liepinš. Lūk, mūsējo sastāvs, Aivars Hermanis (klavieres), Valdis Skujinš un Aivars Arums (ģitāras), Linards Mucinš un Vemers Bokums (sitamie instrumenti). Zale uzgavilēja ovācijās. Vai varat iedomāties, par ko, uz skatuves uzkapis, atvainojās mūsējais Uldis Sesks? Par savulaik ķīmijas kabinetā sastrādātajiem “brīnumiem” un kopā ar klasesbiedriem sabojāto siltumnīcas siltumvadu, lai tikai pagarinātu brīvdienas un nebūtu jāiet uz skolu…

Viss, protams, turpinājās skolā. Ar līdzi paņemtajiem groziņiem, mūziku un dejām. Vecēko izlaidumu mūsējie priecājās aktu zālē, bet jaunāko sporta zālē. Kopā ar savējiem sēžot pie galda, atcerējos un nevarēju noticēt, ka pirms gadiem trisdesmit es kopā ar klasesbiedriem sporta stundās ar tādu prieku spēlēju basketbolu, bez problēmām skrienot no viena groza lidz otram. Cik tagad attālums starp groziem škita liels un grūti pārvarams! Par pēdējo mūsējo, kurš sestdienas rītā pameta skolas 90. gadu jubilejas salidojumu, vēsture klusē.

Raksta teksts “Kurzemes Vārds”, pirmdien, 2012. gada 26. novembrī, autors: Daiga Lutere.

Bildes no pasākuma:

Autore: Dita Virga
Autore: Kristere Balode
Autore: Linda Ķuņķe